Hipnoze kā fenomens ir pastāvējusi gadsimtiem, kaut arī kā zinātnisks jēdziens tā zināma tikai nedaudziem un tikai mazliet vairāk kā gadsimtu. Krogers(Kroger, 1977) aprakstīja parādības, kas notikušas gadsimtu gaitā un, neapšaubāmi, attiecināmas uz hipnotiskajām, - sākot ar "roku uzlikšanu" no karalisku personu vai priesteru puses caur miesiskiem pieskārieniem un līdz magnētiskajai un astrālajai dziedniecībai. Patiesībā: iespējams, ka šādas darbības kā tādas,piemēram, garu izdzīšana, ko veica garīdznieki, ieslīgšana reliģiskajā misticismā un apsēstība ar dēmoniem, mazākā mērā, bet, daļēji, tomēr ir hipnotiskas dabas.Daļēji hipnotiski var būt arī tādi psiholoģiskie fenomeni, kā histēriski konversīvās reakcijas un dziļā relaksācija.Tomēr pirmo, ko mēs tagad saucam par hipnozi, aprakstu piedāvāja austriešu mediķis vārdā Francs Antons Mesmers. Mesmers apgalvoja, ka šo efektu cēlonis ir "dzīvnieciskais magnētisms", kuru viņš uzskatīja par fiziskā magnētisma analogu. Ar metālisku priekšmetu palīdzību viņš „magnetizēja" cilvēkus un izsauca atsevišķas izpausmes, piemēram krampjus un halucinācijas, kurus mēs šodien varētu nosaukt par uzvedību transa stāvoklī, kā arī panāca zināmu somatisko simptomu atvieglošanu, kas pieskaitāmi histēriskajai konversijai. 1784. gadā Mesmera apgalvojumus izanalizēja komisija, kas ar apbrīnojamu tālredzību nonāca pie secinājuma, ka viņa dziedināšana tika sasniegta ne tikai ar dzīvnieciskā magnētisma palīdzību, bet arī ar neapzinātas iedvešanas spēku.Neskatoties uz turpmāko Mesmera ideju diskretizāciju, viņa vārdā tika nosaukta mācība mesmerisms. Vēl jo vairāk, ap mesmerismu sakoncentrējās visāda veida pieņēmumi, kā tas redzams dažos Edgara Allana Po stāstos. Tā tika sagatavota augsne turpmākajai hipnozes iekļaušanai maģisko un okulto parādību lokā, kā arī klusa tā saiknes ar vampīrismu atzīšana. Romānā «Drakula», tāpat kā citos tamlīdzīgos stāstos, hipnoze ir veiksmīgi ilustrēta kā metode, ar kuras palīdzību vampīri sagūsta savus upurus. Dažreiz hipnozei piedēvēja arī spēcīgu seksuālu zemtekstu, kas izcēla stāstus par vampīriem. Tā, ko mēs tagad saucam par mūsdienu hipnozi, pamatus lika Skotijas ārsts Džeimss Breids (Crasilneck and Hall, 1985), kas atteicās no dzīvnieciskā magnētisma jēdziena, kas izskaidroja mesmerismu, un aizstāja to ar suģestiju. Par nelaimi, Breids vienlaikus ieviesa terminu hipnoze(no grieķu val. hypnos - miegs), tā nolemjot nākamās hipnoterapeitu paaudzesuz bezgalīgiem izskaidrojumiem, ka hipnoze nav miegs. Turpmāk franču neirologs Žans-Marī Šarko hipnozes izpētes procesā nonāca pie secinājuma, ka tā līdzinās histērijai, tāpēc drīzāk ir patoloģiska, nevis normāla parādība. Tomēr citi, piemēram, Lebo un Bernheims, apgalvoja, ka hipnoze balstās suģestijā(Crasilneck and Hall, 1985). Mazliet vēlāk Jozefs Breijers nonāca pie secinājuma, ka slimnieki itin bieži nejūt nekādu labumu no suģestijas, kas vērsta uz tiešu simptomu novēršanu (var minēt slaveno piemēru ar Annu О.).Strādājot kopā ar jauno kolēģi Zigmundu Freidu, Breijers atklāja, ka hipnoze fasilitē abreakcijas (izspiesto atmiņu emocionālo un katartisko atjaunošanu) procesus.Sākotnēji Freida zinātniskās intereses priekšmets bija hipnoze. Bet vēlāk viņš nonāca pie atskārsmes, ka tā ir saistīta ar pārnešanas reakciju, kas, savukārt, ir viņa izstrādājamās psihoanalīzes teorijas stūrakmens.Bez tam, Freidam ne vienmēr izdevās pietiekami dziļi nohipnotizēt pacientus,tā, lai varētu strādāt ar viņiem transā, bet posthipnotiskās suģestijas, kuras viņš izmantoja simptomu novēršanai, bieži sekmēja tikai pagaidu efektu. Darbā ar pacientiem Freids sāka pielietot paša izstrādāto brīvo asociāciju tehniku(Crasilneck and Hall, 1985). Tāpat viņš nonāca pie pārliecības, ka simptomi nereti pilda ego aizsardzības funkciju un tos ne vienmēr vajag novērst(Crasilneck and Hall, 1985; Kroger, 1977).Pētījumu procesā atklājās, ka hipnoze likvidē pacientiem nepieciešamās aizsardzības barjeras(Kroger, 1977). Vissvarīgākā bija sajūta, ka dotās tehnikas pielietojums atšķīrās ar attiecību "seksualizācijas" tendenci - secinājums, ko viņš izdarīja pēc tam, kad paciente, izejot no transa, apskāva viņu. Šo iemeslu dēļ viņš pakāpeniski atteicās no hipnozes kā terapeitiska instrumenta. Daudzi pētnieki sekoja viņa piemēram, un drīz vien hipnozes izmantošana piedzīvoja kritumu. Tomēr Freids atklāja individuālās hipnozes ietekmes atšķirības, kas līdz pat šim brīdim tiek izmantotas psiholoģiskās terapijas hipnozē. XX gadsimta pirmajās desmitgadēs hipnoterapijas jautājumiem atlicināja visai maz uzmanības. Izņēmums bija Klarka Halla 1930.gados veiktie eksperimenti un treniņi, ko viņš piedāvāja nākamajiem hipnoterapeitiem, kuru starpā bija arī Miltons Eriksons. Tomēr, Otrā pasaules kara beigās hipnoze atkal piesaistīja pētnieku uzmanību. Tika nodibinātas vairākas zinātniskās un profesionālās sabiedrības, tostarp Amerikāņu klīniskās hipnozes sabiedrība (American Society of Clinical Hipnosis - ASCH) , Eksperimentālās un klīniskās hipnozes sabiedrība (Society for Experimental and Clinical Hypnosis - SECH)un Miltona Eriksona Fonds. Hipnozes problēmas tiek aplūkotas augstākajās mācību iestādēs, šim tematam ik gadu tiek veltīts daudz grāmatu un rakstu. Bez tam, tiek sponsorēts liels skaits pedagoģisko pasākumu hipnoterapijas jomā.