Korektīvā apmācība ir process, kas notiek tā, ka esošies uzskati un koncepcijas tiek aizvietoti ar adaptīvākiem. Indivīdiem ar nemieru, paniku un fobijām,iedarbības (exposure) terapija it visizplatītākā palīdzības forma, kuras mērķis ir korektīvā apmācība. Iedarbības terapijas laikā, indivīdi tiek pakļauti to faktoru iedarbībai, no kuriem tiem ir bail, vai kuri tos it kā apdraud. Tāpēc, ka parasti no šīm situācijām vai lietām cilvēks izvairās, kas izpaužas trauksmes veidā, iedarbības terapijas pamata esošā teorija postulē, ka atrašanās konfrontācijā ar bailes izraisošo lietu vai notikumu, kontrolēta vidē, ļaus indivīdam saprast, ka viņa vai viņas bailes, kas ir saistītas ar to lietu vai notikumu nerealizēsies. Arīdzan tiek uzskatīts, ka baiļu vai trauksmes līmenis, kas tiek izjusts iedarbības terapijas laikā tieši iepriekš paredz trauksmes apjoma samazināšanos šīs palīdzības rezultātā. Citiem vārdiem sakot, jo vairāk kāds ir baiļu vai trauksmes pārņemts sesijas laikā, jo vairāk viņa vai viņš būs spējīgs tikt galā ar šīm bailēm ilgtermiņā. Šī teorija ir ilgstoši testēta. Tomēr, Alicia E. Meuret no Department of Psychology at Southern Methodist University Teksasā gribēja to pārbaudīt dziļāk. Nesenā pētījumā, Meuret novertēja 34 dalībnieku ar agorafobiju un panikas lēkmēm, fizioloģiskās un emocionālās reakcijas tajā laikā, kad tie apmeklēja kognitīvi-biheiviorālās vai arī uz elpošanu balstītas iedarbības terapijas formas. Viņa atklāja, ka visi dalībnieki piedzīvoja panikas un trauksmes palielināšanos sesiju gaitā, ko apstiprināja ar fizioloģiskajiem marķeriem un emocionālajām reakcijām, bet šie palielinājumi nenoveda pie labāka rezultāta. Faktiski, jo vairāk paniku un bailes indivīds izjuta, jo sliktāks bija rezultāts. Papildus, kontrastā ar jau pastāvošajiem pētījumiem, Meuret atklāja, ka simptomu samazināšanās terapijas laikā, neietekmēja terapijas iznākumu. Citiem vārdiem sakot, pat tie indivīdi, kas izjuta sesiju laikā ļoti stipras exposure radītās izjūtas un tad bija spējīgi samazināt savu trauksmi sesijai turpinoties, šis samazinājums nenoveda pie labāka kopējā rezultāta. Tika pieņemts, ka ļaujot klientam piedzīvot simptomu samazināšanos exposure laikā sniedz tam paškontroles un sevis pārvaldīšanas mākslu un nozīmē darba izpildi terapeitam. Un, lai arī tas var būt patiešām taisnība, simptomu samazinājums pēc iedarbības terapijas sesijas nešķiet nepieciešams terapijas veiksmei. Patiesībā, terapijas rezultāti bija vienādi gan tiem, kas beidza sesijas ar pastiprinātiem simptomiem, tā arī tiem, kuru simptomi bija mazinājušies. Meuret uzskata, ka šie rezultāti ir pretrunā ar teoriju, ka reaktivitāte pret bailēm ir terapijas iznākuma indikators, neskatoties uz to, ka viņas pētījums bija ierobežots dalībnieku skaita ziņā un tā fakta dēļ, ka lielākā daļa klientu bija labi izglītotas baltās sievietes.”Ir nepieciešams vairāk pētījumu, lai noskaidrotu korektīvās apmācības pamata esošos mehānismus iedarbības laikā starp dažādiem terapijas veidiem,” viņa teica. Šis pētījums tika publicēts Journal of Consulting and Clinical Psychology oktobra numurā: Meuret, Alicia E., Anke Seidel, Benjamin Rosenfield, Stefan G. Hofmann, and David Rosenfield. Does fear reactivity during exposure predict panic symptom reduction? Journal of Consulting and Clinical Psychology 2012 Oct;80(5): 773-85. Print. saite

https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pubmed/22486408