Kāpēc psihoterapija - tas ir ilgstošs process? Neirobiologu atbilde Es pacentos izklāstīt sarežģītus neirozinātnes faktus vienkāršiem vārdiem un bez speciāliem terminiem. Cilvēks ir iekārtots tā, lai uzvestos noteiktā veidā, justu un reaģētu, viņam vajag konkrētu pieredzi. Psihofizioloģiskā līmenī mūsu pieredze ir iešifrēta neironu sakaros. Smadzenes - tā ir kā karte, kas ar mums reiz noticis. Nogriezties no ceļa, ko tā mums norāda, vienkārši tāpat nav iespējams. Ja bērnībā attiecības ar vecākiem bērnam bija izteikti distancētas vai nedrošas, tad viņam nav formējušies neironu sakari, kas ļauj viegli iesaistīties cita tipa attiecībās. Šajā gadījumā smadzenes formējas tā, lai pasargātu cilvēku no bīstamības - uzbrukumiem no pasaules un citiem cilvēkiem, smagiem pārdzīvojumiem, kas saistīti ar to. Labās puslodes neironu sakarus, kas atbild par emocionālajiem pārdzīvojumiem, spontanitāti un iztēli, stingri ierobežo negatīva pieredze. Un, jau būdams pieaugušais cilvēks turpina izvairīties no visa jaunā un nezināmā. Reiz viņš tika noraidīts un tagad aizsargājas psihofizioloģiskā līmenī no jebkādas nesaprotamas emocionālas pieredzes. Bet taču tieši tā tiek sekmēta jaunu neironu sakaru attīstība. Tā, būdamas nostiprinātas smadzeņu darbības līmenī, bailes jaunas pieredzes priekšā sarežģī gan cilvēka attiecības ar sevi, gan ar apkārtējiem. Jo jebkuras attiecības pieprasa dzīvīgumu un spontānu reakciju, spēju atvērties un atklāt ko jaunu. Un tieši tas arī ir visgrūtākais. Šajā gadījumā runa neiet par intelektu un domāšanas spējām, kas formējas kreisajā smadzeņu puslodē. Un bieži vien neattīstītus labās puslodes neironu sakarus kompensē kreisās hiperaktivitāte. Tas var izpausties vajadzībā visu saprast loģiski, hiperkontrole attiecībā pret sevi un cilvēkiem. Nespēja atklāti paust emocijas, dzīvi reaģēt, radīt dziļus emocionālus sakarus.Psihoterapija, kā jauna un svarīga emocionālu un dzīvu attiecību pieredze var palīdzēt attīstīt neironu sakaru bagātību. Bet tam vajag daudz laika. Tāpēc, ka durvis uz dzīvu un elastīgu attiecību pasauli nevar atvērt uzreiz. Cilvēkam vienkārši nav izveidotu prasmju fizioloģiskā līmenī, lai uztvertu un atdarinātu sarežģītus emocionālās uzvedības paraugus. Viņam vajag pakāpeniski, soli pa solim apgūt attiecību iemaņas, pamazām mainoties ne tikai uzvedības līmenī, bet arī smadzeņu funkcionēšanas līmenī. Un tikai kad jauna, bet droša emocionāla pieredze nostiprināsies neironu sakaru līmenī, tā kļūs par dabisku personības daļu, ļaujot elastīgi reaģēt uz pasauli un cilvēkiem.