Mītu par hipnozi izkliedēšana Populārzinātiskajā literatūrā hipnoze daudzu gadu garumā asociējas ar varu, kontroli un vilinājumu. Paralēli agrāk minētajai hipnozes saistībai ar vampīrismu, tādu autoru stāstos kā Edgars Alans Po(Edgar Allan Poe), netrūkst pasaku par lielo hipnozes (tajā laikā sauktai par mesmerismu) un hipnotizētāja spēku. Piemēram, Po stāstā “Fakti mistera Valdemāra lietā” tiek aprakstīta hipnozes spēja saglabāt cilvēcisko ķermeni nemainīgu mēnešiem ilgi pēc nāves un groteskas sekas izvešanai no transa. Šajos pārspīlētajos stāstos, kas periodiski tika atbalstīti no atsevišķiem apšaubāmiem hipnozes pakalpojumu sniedzējiem, sākumā vainīgi varēja būt Mesmera(XVIII gs.) eksperimenti. Savukārt daži gadījumi no tādas autoritātes prakses zinātnes pasaulē, kā Miltons Eriksons, rada priekšstatu par neparastu māku pārvarēt sen esošas problēmas ļoti īsā laika periodā, dažreiz vienas sesijas laikā. Šo ideju veicināja arī teorijas “stāvoklis” atbalstītāju uzskati, kuri apgalvo, ka hipnozes stāvoklis ir daudz savādāks nekā nomoda stāvoklis. Kā rezultāts bija plaša sabiedrības pārliecība par kaut kādiem maģiskiem hipnozes spēkiem, tieši tāpat, ka hipnotizētājam ir vara pār spēkiem, kāda nav pieejama parastiem mirstīgajiem. Vienu reizi, piemēram, pieminot, ka seansa laikā tiek izmantota hipnoze, cilvēks pajautāja:” O, jūs varat izlasīt manas domas?” Atbildē tika atjokots:”Jā. Kaunieties!” Tāpēc galvenais mīts, ko nepieciešams izkliedēt – tā ir attieksme pret hipnozi kā pret brīnumu un hipnotizētāja apdalīšana ar visvarenību. Diemžēl, to ne vienmēr ir viegli izdarīt, vai arī lielākai sabiedrības daļai patīk ticēt mītiem. Savukārt tālāk izskatīsim atsevišķus diezgan izplatītus mītus, kuriem bieži vien tic sabiedrība un dažreiz pat hipnotizētāji.

1. Hipnoze tiek izsaukta un kontrolēta no hipnotizētāja puses. Šis jautājums jau tika apspriests un tālāk veiksim nelielus papildinājumus. Šeit ir izdevīgi vadīties pēc veidokļa, saskaņā ar kuru “jebkura hipnoze ir pašhipnoze”. Tas nozīmē, ka par savu transu atbild subjekts/klients. Tāpēc neviens, neskatoties uz izskanējušo viedokli nevar “iestrēgt” hipnozē un nemācēt iziet no transa, ja ar hipnotizētāju notiek kaut kāda nelaime. Tāpat arī neviens nekrīt neattaisnotā atkarībā no hipnoterapeita, visādā gadījumā, ne vairāk, kā pie citām psihoterapijas formām. Hipnotizētājs vienkārši virza un noslēdz transu. Īstenībā, galvenā hipnozes terapijas darba daļa tiek organizēta kā pašhipnozes treniņš, dažreiz kā ievadīšana transā ar audioierakstu palīdzību, kas ierunāta ar speciālistu, un klients vairākkārt tos klausās.
2. Ar hipnozi var piespiest cilvēkus rīkoties pret pašu gribu. Šis mīts ir tuvu pirmajam, bet tiek novērots pietiekami bieži. Izskatās, ka dažkārt presē publicētie gadījumi noteiktā veidā pamato šo apgalvojumu, jo klienti it kā izskatās it kā atrastos pēchipnozes suģestiju ietekmē. Skatuves hipnotizētāji arī apstiprina domas par šādas kontroles esamību, kad skatītājiem liek darīt tādas lietas, kādas viņi nekad nedarītu normālā stāvoklī: riet kā suņiem vai kladzināt kā vistām. Izrādās, populārzinātniskā literatūra apstiprina šo apgalvojumu. Dotajā mītā ir daļa patiesības. Situācijā, kas noteikta kā hipnotiska, cilvēki var nodoties darbībām, kas viņiem nav raksturīgas normālā stāvoklī. Hipnozes terapeiti bieži ir konstatējuši, ka atsevišķi cilvēki(tie, kuriem ir labas spējas uz transu) ir daudz uzņēmīgāki pret suģestijām. Toties neskatoties uz to, ka stāvoklī, ko sauc kā hipnozi, cilvēki var izpildīt vienas un tās pašas vai citas nevainīgas, neparastas darbības, un viņi diez vai ņems līdzdalību nopietnos vai noziedzīgos pasākumos. Ja, piemēram, kāds atrodoties hipnozes stāvoklī uz skatuves ir spējīgs riet kā suns, tad maz ticami, ka viņš kādu ies aplaupīt vai nogalināt. Kaut arī pieredzējis hipnotizētājs, kurš pareizi izvēlas apstākļus un strādā ar viegli suģestējamu klientu var pakļaut viņu iekšējam konfliktam, suģestējot aizliegto darbību, pastāv liela iespēja tam, ka indivīds veiksmīgi pretosies suģestijai.
3. Hipnoze kā miega forma. Mēs visi zināmā pakāpē ticam šim mītam jau izmantojot savu valodu. Kā jau minēts, pats nosaukums ir cēlies no grieķu vārda hypnos, kas nozīmē miegs. Analoģiskā veidā mēs sakām: “Iegrimstiet dziļāk transā” vai “ Jūs pamodīsieties no transa” un pat lūdzam cilvēkiem aizvērt acis, kas imitē miegu. Klienti var nodemonstrēt ticību šim mītam ar vārdiem: “Īstenībā es neatrados hipnozes stāvoklī. Es dzirdēju visu, ko jūs teicāt.” Piemērs, kurš tiek izmantots lai izkliedētu šo mītu ir ceļa hipnoze – parādība, kurā vadītāji nobraucot vienveidīgu ceļa daļu var atslēgties no apkārtējiem apstākļiem, bet palikt aktīvi un pilnā apziņā, kas skar visu, kas saistīts ar auto vadīšanu. Līdzīgā veidā daudzi cilvēki pārlieku iegrimstot savos darbos, zaudē laika sajūtu – īslaicīgās orientācijas formas traucējumi. Pārdzīvojumi transā ir dziļi individuāli. Viņi var aizvērt acis vai turēt tās atvērtas, var ieslīgt dziļā atslābumā vai palikt modri, viņiem var iestāties spontāna amnēzija vai arī viņi var atcerēties daudzus savas dzīves notikumus. Tāda informācija ļauj klientam interpretēt jebkuru pārdzīvotu transa parādību kā pozitīvu, vai arī spriest par katru pārdzīvojumu atbilstoši savai uztverei un pēc tam domāt, ka viņi(vai hipnoterapeits) ir piedzīvojuši neveiksmi. Hipnoterapeiti vienmēr grib, lai klienti gūtu pozitīvu transa pieredzi.
4. Hipnoze iestājas tikai gadījumā, ja pielieto formālo indukciju. Šim mītam tic daudzi hipnotizētāji! Protams, ka atbilstoši teorijai (“bez stāvoklis”), konteksts, kas pats par sevi noteikts kā hipnotisks, satur papildus suģestējamības faktoru. Toties hipno psihoterapeiti ir spējīgi radīt kvazihipnotisku situāciju, piedodot savai balsij ritmu un toni, kā arī atkārtojot noteiktus vārdus vai frāzes. Miltona Eriksona klīniskās pieredzes aprakstos iekļauti daudzi hipnozes piemēri, kas īstenoti situācijās, kuras nebija noteiktas kā hipnotiskas. Kā cits piemērs ir jau minētā ceļa hipnoze. Tai pašā laikā eksistē zināma ētiska dilemma, kas saistīta ar piekrišanas neesamību šādā gadījumā no cilvēka puses šādās situācijās.
5. Hipnoze iestājas atslābinošā stāvoklī. Par cik hipnoze parasti asociējās ar miegu, nav brīnums, ka tā asociējās ar relaksāciju. Tā saucamās aktīvās hipnozes gadījumā (kuru apskatīsim vēlāk) nohipnotizētie indivīdi var staigāt, runāt un atvērt acis. Šeit slēpjas bieži maldi. Daudzi cilvēki izjūt vilšanos, ieraugot, ka viņi neieslīgst transā uzreiz esot dziļi atslābināti un interpretē notiekošo kā zīmi tam, ka “hipnoze nestrādā”.
6. Ar hipnozes palīdzību var palīdzēt cilvēkiem konkrēti atcerēties visu, kas ar viņiem notika pagātnē. Tas ir visai nesens un īpaši bīstams mīts. Kaut arī hipnoze tiek pielietota ar šo mērķi atsevišķos gadījumos, par atjaunotās informācijas precizitāti nevar spriest bez faktu pievienošanas. Apziņa ir kā atmiņas avots, tāpat kā radošums, un atšķiras ar spēju radīt neeksistējošas atmiņas(skat. Down and Courchaine, 1995). Šobrīd šī problēma ir īpaši aktuāla.