Aktīvā hipnoze No zināma skatu punkta hipnoze ir atslābinošs, gandrīz miegains stāvoklis, pēc raksturojuma līdzīgs miegam. Īstenībā paši hipnopsihoterapeiti izmantojot relaksāciju kā indukcijas metodi un izmantojot metaforas par miegu un tā dziļumu (Piemēram: “Jūs ieejat dziļāk transā, jūs kļūstiet arvien vairāk miegains”) rada šo mītu. Tajā pašā laikā hipnozi var izmantot ar mērķi izsaukt možu un aktīvu stāvokli. Svarīgi klientiem teikt, ka viņi var izjust transu kā uzmundrinošu, nevis kā apātisku stāvokli un dažādi cilvēki katrs pa savam piedzīvo transu. Lai vairotu izpratni, kā piemēru var izmantot “ceļa hipnozi” vai aizraušanos ar kaut kādu interesantu darbību, uzsverot, ka hipnoze var būt arī nevis miega stāvoklis, bet arī kā uzmanības koncentrācijas daļa. Kognitīvais saturs Depresīvo indivīdu kognitīvā pašapliecināšanās iezīmē zaudējuma un skumju tēmas. Kā konstatēja Beks un viņa kolēģi( Beck et al., 1979), klienti sevī neredz neko labu (negatīvais skats uz sevi) un uzskata, ka nekļūs nekad labi, vai neredz laimīgu nākotni (negatīvais skats uz nākotni), kā arī ir pārliecināti, ka pasaule pati par sevi nav pārāk laba vieta (negatīvais skats uz pasauli). Beks ar kolēģiem ( Beck et al., 1979) uzskaitīja dažus kopīgus stāvokļus, kas var izsaukt indivīda depresiju, piemēram: • lai es būtu laimīgs, man ir jāveicas visā, kam es ķertos klāt; • lai es būtu laimīgs, mani ir jāpieņem visiem un vienmēr; • ja esmu kļūdījies, tas nozīmē, ka esmu neesmu nekas; • ja kāds man nepiekrīt, tad tas nozīmē, ka es viņam nepatīku; • mana vērtība kā personībai ir atkarīga no citu viedokļa. Cilvēki ir augsti sociālu dzīvnieku pasaules pārstāvji un atslābums ģimenes un sabiedrības sakaros, kas izriet no jauniegūtās brīvības un mobilitātes, nozīmē, ka mums ir jāformē jaunas sociālās attiecības tā vietā, lai vienkārši pārmantotu vecās. Šķirto ģimeņu pieaugošais skaits uzreiz ir gan iemesls, gan šīs tendences sekas. Mums pastāvīgi jāveido jauni sakari un, sekojoši, riskējam būt atstumti un pakļauti sociālai izolācijai tā, kā vēl simts gadus atpakaļ likās neiedomājami. Tādā veidā nākas nevis iemantot, bet izvēlēties profesijas un karjeru, kas noved pie trauksmes, tā savukārt radusies no neveiksmīgas izvēles. Kad jaunekļi nodarbojās ar to, ko darīja viņu tēvi, bet meitenes ar to, ar ko nodarbojās viņu mātes, izvēle bija nepieejama un tāpēc trauksme turējās zemā līmenī. Protams, trauksmei tiek piedēvētas individuālās atšķirības. Atsevišķi cilvēki liekas saspringtāki un trauksmaināki par citiem – šis fakts zināms kopš seniem laikiem. Iespējams, ka dažām no šīm individuālajām atšķirībām var izsekot līdz pat bioķīmiskiem faktoriem un kopējā aktivitātes līmeņa svārstībām. Toties psiholoģiskas intervences, kas paredzētas, lai samazinātu trauksmi, var sniegt ievērojamu iedarbību pat uz hroniski trauksmainiem cilvēkiem, kaut, iespējams ne tadā pakāpē kā to gribētos. Hipnozi zināmā mērā var speciāli pielāgot trauksmes mazināšanai. Emocionālo uzbudinājumu, kas ir klātesošs gan trauksmes, gan dažādu fobiju gadījumos var samazināt,vai vispār novērst ar relaksācijas palīdzību, kas pavada vairākas hipnozes formas. Klīniskie pētījumi pierāda par ārstēšanas rezultāta tiešu saikni ar suģestējamību ( Wadden and Anderton, 1982), tāpēc to izvērtēt vajadzētu līdz hipnozes terapijas sākumam.