Funkcionālās atšķirības smadzeņu savienojamībā var izskaidrot kāpēc daži indivīdi ir mazāk vai vairāk hipnotizējami, secināts pētījumā, publicētā Archives of General Psychiatry oktobra izdevumā. Fumiko Hoeft, M.D., Ph.D, no Stanford University School of Medicine in California un kolēģi veica neiroattēlošanu(funkcionālas magnētiskās rezonanses attēlošana(MRI), strukturālā T1 MRI, un difūzijas tenzoru attēlošana) 12 pieaugušajiem ar augstu un 12 pieaugušajiem ar zemu hipnotizējamību, lai izpētītu uz kā smadzenēs balstās hipnotizējamība. Pētnieki atklāja, ka salīdzinājumā ar indivīdiem, kuri ir ar zemu hipnotizējamību, augsti hipnotizējamiem indivīdiem bija lielāka funkcionāla saikne starp kreiso dorsolaterālo prefrontālo korteksu un priekšējo tīklojumu(sastāvošu no dorsālā cingulate korteksa, anterior insula, amygdala un ventral striatum) Paaugstināta funkcionālā saikne starp dorsālo anterior cingulate korteksu un dorsolaterālo prefrontālo korteksu tika apstiprināta rezultātu analīzē augsta salīdzinājumā ar zema hipnotizējamības līmeņa indivīdiem. Variācijas smadzeņu struktūrā šajos apgabalos, ietverot reģionālo pelēko un baltās vielas lielumus un baltās vielas mikrostruktūru, neizskaidro šīs funkcionālās atšķirības. "Mūsu rezultāti sniedz jaunu pierādījumu, ka atšķirīga funkcionālā saikne dorsolaterālajā prefrontālajā korteksā un dorsālā priekšējā cingulate korteksā var būt hipnotizējamības pamatā," autori raksta. "Nākotnes pētījumiem, fokusētiem uz to, kā šie funkcionālie tīkli mainās un mijiedarbojas hipnozes laikā, ir dota zaļā gaisma."